Otro mēnesi Vidzemes slimnīcā strādā trīs mediķi no Ukrainas, un nu jau var teikt, ka viņi iekļāvušies slimnīcas darbinieku komandā. Alīna Matsaka ir māsa ķirurģijas nodaļā, Tetjana Čerepova ir māsa terapijas nodaļā 1, bet viņas vīrs Serhijs strādā par ārsta palīgu NMP un pacientu uzņemšanas nodaļā. Viņi ir Krievijas izraisītā kara bēgļi, kas Latvijā ar savām ģimenēm ieradušies no Harkivas apgabala Volčanskas pilsētas, kas atrodas nieka 20 kilometrus no robežas ar Krieviju.
Alīna un Serhijs bijuši kolēģi neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, Tetjana strādājusi par māsu terapijas-neiroloģijas nodaļā. Alīna atceras – 23. februārī pēc darba supermārketā nopirkusi nepieciešamo vakariņām, ar vīru un desmitgadīgo un četrgadīgo dēlu pasmējušies – redz, teica, ka 23. mūs bumbos, bet nekā. Nekas tāds taču nevar notikt!!! Un tad 24. februāra agrais rīts. Māsa, kas strādājusi robežsardzē, zvanījusi: brauciet prom, mūciet, kamēr var, mūs visus nogalinās un visu iznīcinās! Pirmās dienas panika un bailes, pēc tam rūpes par izdzīvošanu. Sakārtojuši pagrabu dzīvošanai, puikām iemācīts, kā uzlidojuma laikā jāaizsedz galva, sargājot seju no šķembām un ausis no bungādiņu plīsuma. Okupanti atslēguši elektrību, tātad nav ledusskapis, nav televizors, nav dators, nav mobilais tālrunis, vispār nav sakaru, nestrādā bankomāts. Nav ūdens. Dažās dienās iedzīvotāji izpirkuši tukšus veikalus un aptiekas. “Cilvēki ar hroniskajām saslimšanām” stāsta Alīna, “kad viņiem beidzās medikamenti, vienkārši mokoši nomira. Ja tuvumā bija kāds jaunāks, tas ar velosipēdu minās uz slimnīcu, lai izsauktu “ātros” pie sasirgušā”. Nodomājusi – cik labi, ka mūsu bērni jau tik lieli un var ēst visu. Bet jaunajām māmiņām, kurām tikko dzimušie mazie, no pārdzīvojumiem pazuda piens. Tas radīja vēl lielāku stresu, kā pabarot zīdaini, ja veikalos nav nopērkama nekāda pārtika, tai skaitā arī piena maisījums ne.
Tetjana papildina – jaunākajai meitai bijis bail iet uz skolu, jo visur uz ielām krievu zaldāti ar ieročiem. Izdzirdot kādu runājam ukrainiski vai redzot kādam piespraustu Ukrainas karodziņu, cilvēks uzreiz saņemts ciet un cietumā. Dzirdējusi, ka apcietināti un spīdzināti arī vairāki kolēģi ārsti, kas sarunājušies ukrainiski. Tetjana gājusi uz skolu, nofotogrāfējusi audzinātājas rokrakstā (jo dators nestrādā bez elektrības) uzrakstīto ar katrā priekšmetā apgūstamo. Tad mājās, kamēr vēl gaišs (jo elektrības nav), palīdzējusi meitai mācīties. Jau pulksten septiņos jāiet gulēt, jo ir tumšs un neko vairs nevar padarīt. Bet pagulēt īsti nevar, jo nezini, cik mierīga būs nakts. Vecākā meita mācījusies 3. kursā medicīnas koledžā, plānojusi studijas turpināt Harkivas medicīnas institūtā. Pārdzīvojusi, ka elektrības trūkuma dēļ nav bijušas iespējamas pat attālinātās mācības. Kad slimnīca jau pārvērtusies par kara hospitāli, kurā ārstējami okupantu karavīri, vairākums personāla aizdevušies prom. “Esmu mediķis, tomēr nespēju turpināt tur tādu darbu”, atzīst Tetjana, “pēc visa, ko redzēju un zināju, nespēju…” Pilsētu pametuši arī vairums skolotāju, kuriem atļauts runāt un mācīt tikai krievu valodā.
Pirmā Latvijā nokļuvusi Alīna ar vīru un bērniem. Tieši bērnu dēļ izlēmuši bēgt no okupācijas. Stāsts par pārdzīvojumu pilno ceļu uz Latviju un Valmieru ar steigā paņemtām dažām somām ir garš, tāds, no kura grūti atgūties. Izmitināšanas vietā brīvprātīgie, uzzinot, ka viņi meklē darbu profesijā, ieteikuši Valmieru kā labu pilsētu un Vidzemes slimnīcu. Vīrs iekārtojies darbā autotransporta uzņēmumā un arī strādā savā profesijā. Alīna sakās ļoti apmierināta ar darbu ķirurģijas nodaļā. Esot redzams, ka katrs darbinieks zina savu vietu un savus pienākumus. Nodaļā esot labi uzņemta, kolēģi atbalstot un palīdzot. Dakteris Jānis Kaķis pat atdāvinājis bērnu un pieaugušo velosipēdus, lai viņas ģimenei iespējas izkustēties. Savukārt nodaļas virsmāsa Līga Tēce atzīst – Alīna esot perfekta māsa, ātri apguvusi nodaļas specifiku, medikamentu norakstīšanas sistēmu, un radies iespaids, ka viņa te strādājot vismaz simt gadus.
Čerepovu pāris ar meitām Valmierā un Vidzemes slimnīcā ieradušies jau pēc Alīnas rekomendācijas. Serhijs, kurš Volčanskā strādājis par vecāko feldšeri neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmā, sakās ļoti veiksmīgi iejuties neatliekamās medicīniskās palīdzības un pacientu uzņemšanas nodaļas dinamiskajā ikdienā. Viņš uzteic slimnīcas personāla vadības daļas darbinieces, kas palīdzējušas pasteidzināt visai gauso dokumentu sagatavošanu darba atļaujas saņemšanai. Jautāts par saziņas norisi, rāda telefonā aplikāciju, ar kuras palīdzību nosaukumi un uzraksti no latviešu valodas tiek iztulkoti krievu valodā – tātad aizmaldīties ne slimnīcā, ne citviet Valmierā nevarot. Tetjana tādu pašu aplikāciju izmantojot veikalā, lai uzzinātu, kas iesaiņojumā iekšā. Terapijas nodaļas 1. virsmāsa Sanita Groskopfa stāsta, ka sākotnēji Tetjana strādāja kopā ar mentoru, kas ierādījusi darbu nodaļā. Tetjana visu ātri apguvusi, strādājot rūpīgi un akurāti, lieliski tiekot galā ar saviem pienākumiem, saprototies kolēģiem un pacientiem un pierādījusi, ka uz viņu var paļauties.
Visi trīs ukraiņu kolēģi stāsta, ka “zūmā” mācoties latviešu valodu, sasveicināties un atvadīties un vēl dažas frāzes jau prot pateikt latviski un joko, ka aiz muguras viņus vairs nevarot aprunāt. Patīkams pārsteigums bijis Vidzemes slimnīcas izsniegtie gaumīgie un ērtie darba apģērbi, jo savā slimnīcā darba tērpus pirkuši paši. Saprotams, domas par notiekošo Ukrainā nav atvairāmas. Tāpat bažas par vecākiem un citiem tuviniekiem, kas palikuši dzimtenē. Šobrīd jaunas rūpes par to, kā tikt pie dzīvokļa, kad beigsies valsts piešķirtā palīdzība, kā bērni iejutīsies skolā. Tagad, pēc trīs Latvijā pavadītajiem mēnešiem, bērni izskatoties atguvušies, vairs nesaraujoties pie katra trokšņa. Gandrīz vienbalsīgi viņi izsaka lielu pateicību kolēģiem slimnīcā un vispār latviešiem par atbalstu un palīdzību gan viņiem un viņu ģimenēm, gan kopumā ukraiņu tautai. Ierodoties Latvijā, redzējuši Ukrainas karogus un sapratuši, ka te – savās pagaidu mājās – viņi ir gaidīti.
“Pirms līdz Valmierai nokļuva pirmie kara bēgļi”, papildina Vidzemes slimnīcas Personāla vadības daļas vadītāja Sanita Kandele, “Vidzemes slimnīcas darbinieki, izrādot atbalstu karā ierautajai Ukrainai, katrs pēc savām iespējām ziedojām medikamentus, medicīnas preces un segas. Tātad jau pašā sākumā parādījām savu nostāju “nē – karam!”. Ļoti priecājamies par iespēju nodarbināt Alīnu, Tetjanu un Serhiju un esam gandarīti par viņu darba spējām, zināšanām, cieņu pret mūsu valsti un patriotisko garu atgūt Ukrainu un atgriezties. Paldies Vidzemes slimnīcas darbiniekiem par atbalstu, vēlmi palīdzēt apgūt darba pienākumus, respektēt citu tautību, valodu un būt iejūtīgiem un palīdzēt apgūt latviešu valodu.”
Ukraiņu kolēģu stāstus par piedzīvoto un pārdzīvoto ir grūti klausīties bez emocijām, taču Alīna saka – neraudiet par mums un nežēlojiet mūs, bet palīdziet mums kļūt vēl stiprākiem, lai varam atgriezties un celt jauno Ukrainu.
Attēlā (no kreisās): Alīna Matsaka, Serhijs Čerepovs un Tetjana Čerepova