Vidzemes slimnīcu par savējo dr. Laine Kīna sauc jau 20 gadus, kopš 2002. gada. Neviena neiespaidota, jau bērnudārzā apgalvojusi, ka būs daktere! Pēc 8. klases strādājusi Limbažu slimnīcā par sanitāri, pēc studiju 3. kursa – slimnīcā par māsu pie jaundzimušajiem, pēc 5. kursa – NMP dienestā par feldšeri. Pēc studijām strādājusi par ģimenes ārsti Limbažu pusē, dežūrējusi NMP dienestā. Līdz saņēmusi uzaicinājumu mācīties par anestezioloģi un pārnākt uz Valmieru. “Man patika ģimenes ārsta darbs”, atceras dr. Laine Kīna, “un it kā stresa pietiktu, bet gribējās piedalīties tādā komandas darbā, ko iepazinu “ātrajos””.
2018. gadā gadā, gatavojoties Vidzemes slimnīcas Vecgada ballei, notika darbinieku aptauja par kolēģiem dažādās nominācijās. Dr. Laine Kīna personāla balsojumā ieguva titulu “Gada izpalīdzīgākais kolēģis”. “Esmu sākusi no mazumiņa”, viņa komentē, “veikusi pašus vienkāršākos darbiņus, tāpēc labi zinu, ko nozīmē palīdzēt – gan pacientiem, gan kolēģiem.”
Kad šopavasar viņai piedāvāts uzņemties nodaļas vadītājas vietas izpildītājas pienākumus, nodomājusi, ka administrēšana gan nav viņas raksturā. Bet kad sākusi, sapratusi, ka viņā iekšā ir līdz šim neapzinātās vadītājas spējas un darbs aizrāvis, īpaši nepieciešamība strādāt komandā, saprasties, sarunāties.
Par lielāko izaicinājumu jaunajā amatā dr. Laine Kīna sauc personālresursu jautājumu. Pamazām to izdodas risināt. Jaunās anestezioloģijas rezidentes šobrīd kārto sertifikātus, oktobrī sāks strādāt kā pilntiesīgas ārstes, darbā pieteikušies vēl divi ārsti, vēl kolēģis papildu darbā strādā uz pusslodzi, rezidentūras sākumā ir vēl trīs topošie kolēģi. Stratēģiskais mērķis – “pieaudzēt” personāla daudzumu tā, lai diennakti dežūrētu divi anesteziologi reanimatologi, jo būtiski pieaug viņu darba apjoms. Esot vadītājas amatā dr. Laine Kīna sapratusi, cik ļoti viņai patīk darbs ar studentiem, ar rezidentiem. “Viņi nāk ar tik dziļām teorētiskajām zināšanām, ar nozares novitātēm! Lieliski, ka varam tās savienot ar praksi, ļaujot viņiem pašiem veikt manipulācijas. Darbs ar jauniešiem mani iedvesmo un liek pašai turpināt mācīties, jo pirms 20-25 gadiem studētais ir gan labs pamats, bet vēsturisks…”
Uzsverot komandas darba nepieciešamību arī citu stacionāra nodaļu kontekstā, virsārste stāsta par savu speciālistu tikšanos ar traumatoloģijas nodaļas kolēģiem, lai taptu plāns, kā sadarboties un kādas atsāpināšanas metodes attīstīt, lai palīdzētu pacientiem pēc endoprotezēšanas operācijām. Līdzīgā sapulcē ar dzemdību nodaļas ārstiem speciālistiem izrunāta sadarbība epidurālās analgēzijas jeb dzemdību atsāpināšanas plašākā pielietošanā. “Būtībā esmu cilvēkmīlis”, pasmaida virsārste, “un arī man šķiet, ka 21. gadsimtā pie mūsu medicīnas attīstības pacientiem nevajadzētu ciest sāpes, kuras ir novēršamas. Tāpēc jau mēs esam, mācāmies un attīstāmies.”